Atkarība no azartspēlēm – kas tas ir un kas to veicina?

Atkarība no azartspēlēm jeb ludomānija ir viena no izplatītākajām atkarību formām, kam raksturīga cilvēka patoloģiska tieksme uz azartspēlēm. Šī atkarība ir kļuvusi par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu visā pasaulē. Vai vienīgais veids, kā sevi pasargāt no azartspēļu atkarības, būtu nekad nesākt spēlēt? Par uzzināsiet šajā rakstā.

Vispirms jāprecizē, ka azartspēles ir ne tikai azartspēļu zālēs spēlētās, tās ir arī jebkura spēle, kas ietver varbūtību laimēt, ieguldot mantiskus resursus (interneta spēles, loterijas, derības utt. – tā definēts Azartspēļu un izložu likuma 1. pantā).

Daudziem cilvēkiem azartspēles sagādā prieku, taču šī aizraušanās var pāraugt arī nopietnās veselības problēmās. Atkarība no azartspēlēm jeb ludomānija parasti attīstās pakāpeniski, un tā var izraisīt negatīvas psiholoģiskās, fizioloģiskās un sociālās sekas. Cilvēki, kas atkarīgi no azartspēlēm, var ciest, piemēram, no depresijas, migrēnas, nespēka un citiem trauksmes izraisītiem traucējumiem. Līdzīgi kā jebkura cita atkarība, ludomānija var izraisīt cilvēkos tādu izmisumu, kas var beigties ar pašnāvību vai tās mēģinājumu. 

Cēloņi

Vai vienīgais veids, kā sevi pasargāt no azartspēļu atkarības, būtu nekad nesākt spēlēt? Tas atkarīgs no riska faktoriem, ko iespējams iedalīt trīs grupās – bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie.

Bioloģiskos faktorus var izvērtēt, noskaidrojot, vai ģimenē cilvēki cieš no dažādām atkarībām. Nosliece uz atkarībām var būt ģenētiski mantota, turklāt runa nav tikai par alkoholismu vai azartspēlēm. Ja vecāki ir smēķētāji, arī viņu atvasei ir lielāka iespējamība ciest no dažāda veida atkarībām.

Ikviena atkarība ģimenē ir riska faktors azartspēļu atkarībai. Turklāt vecāku atkarības palielina dažādu psiholoģisko traumu un pārdzīvojumu iespējamību, kas vēl vairāk palielina atkarību risku.

Tāpat atkarību veicina sociālie apstākļi – cilvēki, ar ko ikdienā tiekamies un kas ir mums līdzās.

Azartspēļu atkarības tāpat kā daudzu citu atkarību attīstības pamatā ļoti bieži ir psiholoģiski faktori. Par starta mehānismu var kalpot, piemēram, vientulības sajūta, kuras rezultātā cilvēku sāk interesēt azartspēles. Iegūtās pozitīvās emocijas, spēlējot azartspēles, liek arvien biežāk atgriezties pie šīs nodarbes, kā rezultātā vēlme spēlēt var kļūt regulāra.

Vēl viens iemesls, kāpēc pieaugušajiem vai pusaudžiem var attīstīties atkarība no azartspēlēm, ir neapmierinātība ar sevi. Šādā situācijā cilvēks cenšas pierādīt sevi spēlē, kur gūt uzvaru ir vienkāršāk nekā pašapliecināties reālajā dzīvē. 

Biežākais azartspēļu atkarības cēlonis ir vieglas peļņas ilūzija. No azartspēlēm atkarīgie cilvēki kļūdaini tic, ka nauda var atrisināt jebkuras problēmas, līdz ar to viņi pakļaujas vieglas peļņas kārdinājumam un izlemj izmēģināt savu veiksmi spēļu automātos vai kazino spēlēs. Un, jo veiksmīgāks ir spēles iznākums, jo lielāka ir vēlme uzspēlēt atkal un atkal, līdz tā jau kļūst par apmātību. Nereti atkarība no spēlēm sastopama arī bērnu vidū. 

Azartspēļu atkarība nav rakstura vājums vai gribasspēka trūkums. Ir notikušas izmaiņas smadzeņu ķīmiskajos procesos. Atkarību pilnībā izārstēt nav iespējams, bet ir iespējams panākt remisiju, kas sniedz cilvēkam iespēju dzīvot pilnvērtīgi. 

Azartspēļu atkarīgais parasti piedzīvo četras stadijas:

1. Uzvaru stadija – spēle ik pa laikam, sapņi par laimestiem, pieaugošas likmes, lieli laimesti.

2. Zaudējumu stadija – tikai spēle, aiziešana no darba, lieli aizdevumi, neapmaksāti parādi, pārkreditācija, meli.

3. Izmisuma stadija – sabojāta reputācija, sakaru saraušana ar ģimeni, draugiem, nožēla, citu vainošana, panika, darba zaudēšana, nelikumīgas darbības.

4. Bezcerīga stadija – izmisums, bezizejas sajūta, pašnāvības domas un iespējamie mēģinājumi, aresti, alkohols, emocionāls sabrukums.

Simptomi

Azartspēļu atkarību  dažreiz mēdz dēvēt par “slēpto slimību”, jo tā nav konstatējama pēc kādām fiziskām pazīmēm kā tas ir citu atkarību gadījumos. Diemžēl to neredz arī paši slimnieki: cilvēki, kuri cieš no spēļu atkarības, parasti savu problēmu noliedz vai cenšas mazināt tās nopietnību. Spēlmanim pašam var maldīgi šķist, ka viņš procesu kontrolē. Tomēr tad, kad azartspēles ir pārņēmušas cilvēka domas un sāk ietekmēt veselību, attiecības ar līdzcilvēkiem, materiālo stabilitāti un citas dzīves jomas, ir jau par vēlu. 

Ludomānijai ir ļoti daudz psiholoģisko un fizioloģisko izpausmju. Izplatītākie simptomi ir:

• Intereses zudums pret sabiedrisko dzīvi;

• Spēle kļūst svarīgāka par ģimeni, karjeru un mācībām;

• Komunikācijas pārtraukšana ar draugiem un tuviniekiem spēles dēļ;

• Pārliecība par pilnīgu situācijas kontroli;

• Nespēja pārtraukt spēli pat neskaitāmu zaudējumu gadījumā;

• Paaugstināta aizkaitināmība un agresijas lēkmes;

• Neskaitāmi mēģinājumi atspēlēties pēc zaudējuma;

• Meli tuviniekiem par iemesliem, kam patiesība nepieciešama nauda;

• Iesaistīšanās kriminālajās aktivitātēs;

• Biežas garastāvokļa maiņas, sākot no uzbudinājuma, līdz pat dziļai depresijai;

• Miega traucējumi;

• Pašnāvības mēģinājumi;

• Iekšējo orgānu darbības traucējumi, kas rodas pastiprinātas stresa hormonu izdalīšanās dēļ;

• Sirdsdarbības paātrināšanās un sāpes sirds apvidū;

• Pastiprināta svīšana;

• Koncentrēšanās spēju trūkums;

• Biežas galvassāpes un migrēna;

• Neregulāra ēšana;

• Izmaiņas izskatā.

Pamanot šos simptomus kādam tuvam cilvēkam, pēc iespējas ātrāk vajadzētu vērsties pēc speciālista palīdzības. Tikai pieredzējis speciālists spēs noteikt efektīvākās individuālās ārstēšanas metodes.

Līdzatkarība

Kopā ar azartspēļu atkarību novērojama līdzatkarība, kas veidojas kā apgrūtinātas attiecības ar atkarīgo. Visbiežāk līdzatkarīgās personas ir sievietes – mātes, partneres, dzīvesbiedres utt. Ņemot vērā, ka atkarīgie ir arī vecāki, partneri, darbinieki, bērni, tad atkarības motivēti lēmumi ietekmē līdzcilvēku finansiālo, psiholoģisko un sociālo situāciju. Piemēram, partnera vēla pārnākšana mājās, nespēja nākamajā dienā koncentrēties darbam, rūpju trūkums par bērniem un attiecībām, pastāvīgs nemiers, kas iesaistītajam liek justies bezspēcīgam un mobilizēt resursus atkarīgā “glābšanā”. Diemžēl bieži šie mēģinājumi ir neveiksmīgi, kas tikai vairo līdzatkarīgā bezspēcību un rada emocionālas problēmas.

Dažkārt situācija mēdz nonākt līdz pat fiziskai un emocionālai vardarbībai. Arī līdzatkarību cilvēki mēdz noliegt un definēt atkarīgās personas glābšanu kā savu pienākumu. Līdzatkarība ir jāuztver vienlīdz nopietni azartspēļu atkarībai, jo tā arī rada postošas sekas līdzatkarīgā emocionālajā stāvoklī.

Ārstēšanas metodes

Pirmais solis ceļā uz atlabšanu ir godīga atzīšanās – man ir problēma. Atbrīvoties no atkarības nav vienkārši un ātri. Tā vienkārši no malas palīdzēt nevar. Tas iespējams tikai tad, ja atkarīgais pats apzinās savu slimību un ja viņš lūdz šo palīdzību. Tad var mēģināt palīdzēt. Ārstēšana ir kompleksa.

Galvenokārt azartspēļu atkarības ārstēšanas metodes iedala trijās grupās:

• Psihoterapija – tā var būt uzvedības terapija vai kognitīvi biheiviorālā terapija. Uzvedības terapija palīdz pacientam samazināt nepieciešamību pēc azartspēlēm, veicinot jaunu (adekvātu) iemaņu un uzvedības formu attīstību, kas rezultātā aizstāj patoloģisko atkarību. Kognitīvi biheiviorālā terapija palīdz pacientam mainīt domāšanu, uztveri un sajūtas, kas saistītas ar azartspēlēm.

• Medikamenti – garastāvokļa stabilizatori un antidepresanti var palīdzēt samazināt simptomus un saslimšanas, kas attīstās līdz ar atkarību. Daži antidepresanti spēj samazināt arī vēlmi spēlēt azartspēles. Ārstēšanā tiek pielietoti arī antagonisti – medikamenti, kurus lieto narkotiku atkarības ārstēšanai, kas var palīdzēt īpaši kompulsīviem spēlmaņiem.

• Atbalsta un pašpalīdzības grupas – dažkārt atkarību var efektīvi izārstēt, piedaloties sarunās ar cilvēkiem, kas nokļuvuši līdzīgā situācijā. Anonīmajiem spēlmaņiem pašpalīdzības grupas notiek visā Latvijā, un tās ir bezmaksas.

Spēlmaņi ļoti bieži saskaras ar spēcīgu kauna sajūtu, kas kavē viņus no ārstēšanas uzsākšanas un došanos uz anonīmajām pašpalīdzības grupām. Atkarīgie bieži atrod dažādus attaisnojumus ārstēšanas uzsākšanai.

Mīti un fakti par atkarību no azartspēlēm

Mīts: Jums ir jāspēlē katru dienu kļūtu par spēlmani, kas atkarīgs no azartspēlēm.
Fakts: Spēlēt var bieži vai arī reti. Atkarība no azartspēlēm iestājas tad, ja spēlēšana rada problēmas.

Mīts : Azartspēļu atkarība īsti nav problēma, ja spēlētājs var to finansiāli atļauties.
Fakts : Problēmas, kuras izraisa pārmērīga azartspēļu spēlēšana ir ne tikai finansiālas. Azartspēlēm tiek tērēts pārāk daudz laika, kas var novest pie attiecību krīzes, attiecību pārtraukšanas vai nozīmīgas draudzības zuduma.

Mīts : Atkarīgu spēlētāju spēļu partnerti bieži rosina spēlēt tālāk.
Fakts : Cilvēki ar atkarībām bieži racionalizē savu uzvedību. Vainot citus ir viens veidiem, kā izvairīties no atbildības par savu rīcību, tostarp īpaši to apstākli, kas ir vajadzīgs, lai pārvarētu šo atkarības problēmu.

Mīts: Ja atkarīgs spēlētājs ir uzkrājis spēļu parādu, vajadzētu palīdzēt viņam to nomaksāt.
Fakts : Šāds ātrs problēmas risinājums var šķist pareizs. Tomēr nomaksājot atkarīga spēlētāja parādu faktiski situācija var palikt sliktāka, jo parādu neesamība atļauj turpināt spēlēšanu. Turklāt ar atkarību sirgstošajam liksies, ka uzkrājot parādus nākamo reizi atkal kāds tos varētu nomaksāt un atbrīvot no problēmas.