Vai pasaule mainās, ja mainies pats?

„Pietiek, apnicis, tā vairs nevēlos turpināt!” – šādi vai līdzīgi vārdi ne vienam vien savureiz izlauzušies pār lūpām. Tiem parasti seko apņemšanās sākt jaunu dzīvi. Protams, ja mēs paši maināmies, tad mainās arī mūsu sajūtas, mainās mūsu attieksme, un arī pasaule mums apkārt mainās, mainās cilvēki, kas pie mums pievelkas, vai mainās attiecības starp cilvēkiem. Taču, lai to izdarītu, vispirms jāizvērtē, kas traucē un rada diskomfortu esošajā dzīves modelī. Kādas tad ir svarīgākās atziņas, kas būtu jāievēro, nobriestot pārmaiņām savā dzīvē?

Ir zināms tas, ka mūsu tagadne ir pagātnes pieņemto lēmumu sekas. Ja mēs nevaram mainīt apstākļus, vismaz jāmaina sava attieksme pret to. Pārmaiņas ikvienā no mums var nākt tikai un vienīgi no mums pašiem, no iekšienes. Īstermiņā mūs motivējot, sodot vai rājot var mainīt, taču ilgtermiņā mēs ikviens varam mainīties, ja pārskatām savus pasaules uzskatus.

Līdzsvarot gribu ar reālām iespējām

Pirms ķerties pie līdzšinējās dzīves koriģēšanas, ir jāsaprot, kas tieši neapmierina. Nevis jāklaigā, ka mani viss neapmierina un viss kaitina, bet jānoformulē – kas tieši? Kas sagādā vislielāko vilšanos un kas – vislielāko prieku? Tad jāsper nākamais solis un jānoskaidro, ko īsti grib. Kas dzīvē varētu noritēt savādāk?

Kad saprasts, ko grib, un noskaidrots, ko var, jāmēģina samērot abas pozīcijas. Tam, kurš, piemēram, vēlas strādāt par skolotāju, bet nevar, jo nav tam nepieciešamās profesionālās izglītības, ir loģiski pieteikties kursos vai doties uz mācību iestādi, kur sagatavo šīs profesijas pārstāvjus. Apgūstot pedagoģiju, „gribu” un „varu” sanāks vienā punktā.

Ja ilgstoši izjūt neapmierinātību ar savu dzīvi, bet neko nedara, lai kaut ko tajā mainītu, var pienākt kritiskais punkts. To nevar nepamanīt, jo cilvēks nobrūk gan fiziski, gan emocionāli. Ja neizreaģējam uzkrājušās negatīvās emocijas, ignorējam to esamību, tās agri vai vēlu izpaužas ķermeniskās sajūtās – kā slimība.

Kamēr cilvēks tikai runā, ka vairs nevar izturēt, bet turpina dzīvot, darboties un rīkoties, kā radis, neko nemainot, tas liecina, ka tomēr vēl spēj izturēt līdzšinējo dzīvi, ka kritiskā masa vēl nav sasniegta. Bet tajā brīdī, kad patiešām salūst, tas izpaužas ķermeniskās reakcijās – depresija pārņēmusi tik ļoti, ka no rīta vairs nav spēka izkāpt no gultas, vai arī piemeklē kāda smaga slimība, kas piespiež apstāties un tomēr pārdomāt, kā dzīvot tālāk.

No uztraukuma neizvairīties.

Ir aplami gaidīt, ka arī citi izjutīs nepieciešamību mainīties. Tajā brīdī, kad kāds saka: esmu nobriedis pārmaiņām, pārējiem nav pienākums viņam sekot. Tā ir katra paša atbildība, kādu izvēli izdarīs.

Jebkuras pārmaiņas vienmēr rada trauksmi, jo nav zināms, kas tām sekos.
Trauksme ir gan tam, kurš nobriedis pārmaiņām, gan tiem, kam stāstījis par savu apņemšanos. Uz pārmaiņām tendētajam vajadzētu informēt tos, ar kuriem ikdienā ir saskarsmē, kas tieši viņu neapmierina un ko grib mainīt. Runāt nevis vispārīgi – ziniet, man te daudz kas nepatīk, bet tieši, konkrēti formulēt, kas nepatīk.

Robeža starp paša gribu un vēlmēm un apkārtējo gribu un vēlmēm ir ļoti smalka. Var izdoties sabalansēt savus centienus ar citu vēlmēm, bet jābūt arī gatavam saņemt noraidošu attieksmi pret saviem centieniem.

Nebaidīties zaudēt

Ja gribam kaut ko mainīt savā dzīvē, jārēķinās ar divām iespējām. Varbūt iecerētais izdodas, kaut kas dzīvē pavirzās uz priekšu, bet tikpat iespējams piedzīvot vilšanos. Tāpēc dažkārt cilvēki neuzsāk neko, jo baidās būt zaudētāji. Viņus pārņem tik lielas bailes no pārmaiņām, ka šķiet – es nespēšu.

Daļēja vilšanās var būt tad, ja iecerētās pārmaiņas dzīvē neizdodas realizēt par simts procentiem. Taču katrs solis, kas izdevies, ir sagatavošanās tam, lai varētu īstenoties lielāki plāni.
Kaut ko mainīt savā dzīvē grūtāk ir tiem, kurus māc depresija, kas jūtas sevi pazaudējuši. Viņos jācenšas pamodināt cīņas gribu, jelkādu vēlēšanos rīkoties.

Avantūriskāka rakstura cilvēkiem risks ir neiztrūkstoša dzīves sastāvdaļa, viņi biežāk ir gatavi radikāliem soļiem, nebaidās savu dzīvi mainīt kardināli un ir gatavi tikt galā arī ar šādas rīcības sekām. Dzīves taktika – septiņreiz nomēri un tikai tad griez – viņiem nav piemērota. Taču katram ir tiesības izvēlēties sev piemērotāko pārmaiņu un izaugsmes tempu un stratēģiju.

Un vēl jāņem vērā…

  • Ideja paliks ieceres līmenī, ja nerīkosies. Problēmas un pretestība vienmēr rodas domājot, bet daudz retāk – darbojoties.
  • Pozitīvas pārmaiņas var panākt tikai tad, ja zināt, ko vispār gribat pārveidot.
  • Ja kaut ko patiesi vēlas, nav gandrīz nekādu šķēršļu, kas kavētu sasniegt mērķi.
  • Ja mērķus uztversiet kā neīstenojamus, tie arī būs neīstenojami. Šāda nostāja paralizē.
  • Centieties, lai pārvērtību ceļa pavadoņi būtu prieks un piepildījums, nevis pūles un atsacīšanās.
  • Ir jāceļ sava pašcieņa un pašapziņa, par to, ka mēs varam mainīt sevi un veidot savu nākotni.

Un galu galā – ja nesāksim mainīties, pasaule labāka nekļūs!